Tev ir viegli iedomāties, ka Tu saproti kaut ko par dzīvi - ko, kur un kad darīt/nedarīt; par to, kas Tev ir skaidrs, noderīgs un vērtīgs. Kas tāds, ar ko vēlies dalīties ar citiem. Ieliec to dziesmā un katram ir sava izpratne vai vismaz izpratne par to, ko autors ielika dziesmā. Saraksti bloga ierakstu, grāmatu, ieliec Youtube video utt. Visu nevarēs viens cilvēks publicēt, tādēļ katrai tēmai ir savs autors un līdzautori utt. Tu radi ko tādu, kas sniedz Tev gandarījumu un piepildījumu (labākajā gadījumā) vai arī turpini meklēt un radīt tā paša iemesla dēļ (kas ir saistībā ar cilvēka bināro dziņu: radīt vai iznīcināt). Skumjākais tajā visā varētu būt tas, ka to visu radot un eksistējot netiek uzdots tas jautājums, kas var iedzīt depresijā, nihilismā, cinismā, jo saproti, cik tas ir nejēdzīgi, jo kāds cits to jau ir radījis pirms Tevis. Iepriekšpieminētais jautājums un arī ieraksta tēma - kāda jēga un kas mani mudina rīkoties? Tādos brīžos tiek piemirsts, ka jēgpilnumu piešķir pats...