T o saucu par (ap 30 gadiem) lūzumpunktu, t.i., esi sķiet pietiekoši daudz piedzīvojis un visu daudzmaz sapratis un apnicis, ka ir kāds gudrāks, pieredzējušāks, viltīgāks. Gribas, lai pasaule liek Tev mieru un nāk pie Tevis kā pie kāda viedā un pieredzējušā. Bet var gadīties, ka nekā, jo apkārt daudz tādu (kā mēdz teikt, kādi draugi, tāds arī pats). Tad nu arī priekšlaicīgi kļūst par īgno vectēvu. Tādēļ laicīgi novēlu sev un ap-trīsdesmitgadniekiem - ja vēlies, kļūsti, bet tas tikai progresēs, jo ieradumam ir liels spēks. Bet vari par to iesmiet, lai vismaz zini, ka esi tāds un vismaz vēl kāds var ar Tevi kopā iesmiet. Dzīves ironijas piekopšana attālinās tās īgņas iemiesošanu. Paškritika īgnajam vectēvam ir (pēc saviem ieskatiem un gan jau kaut kur sen nobēdzināta), bet citu kritiku nepieņem. Ja arī pieņem, tad iekšēji tomēr īsti nepieņem, jo kurš gan par viņu labāk zinās, ja ne pats. Vērtīga piezīme atbildot uz iespējams radušos jautājumu: "Kā tad ar iemīļoto melno humoru...