Tev ir viegli iedomāties, ka Tu saproti kaut ko par dzīvi - ko, kur un kad darīt/nedarīt; par to, kas Tev ir skaidrs, noderīgs un vērtīgs. Kas tāds, ar ko vēlies dalīties ar citiem. Ieliec to dziesmā un katram ir sava izpratne vai vismaz izpratne par to, ko autors ielika dziesmā. Saraksti bloga ierakstu, grāmatu, ieliec Youtube video utt.
Visu nevarēs viens cilvēks publicēt, tādēļ katrai tēmai ir savs autors un līdzautori utt. Tu radi ko tādu, kas sniedz Tev gandarījumu un piepildījumu (labākajā gadījumā) vai arī turpini meklēt un radīt tā paša iemesla dēļ (kas ir saistībā ar cilvēka bināro dziņu: radīt vai iznīcināt). Skumjākais tajā visā varētu būt tas, ka to visu radot un eksistējot netiek uzdots tas jautājums, kas var iedzīt depresijā, nihilismā, cinismā, jo saproti, cik tas ir nejēdzīgi, jo kāds cits to jau ir radījis pirms Tevis.
Iepriekšpieminētais jautājums un arī ieraksta tēma - kāda jēga un kas mani mudina rīkoties?
Tādos brīžos tiek piemirsts, ka jēgpilnumu piešķir pats indivīds, nevis tikai ārējie apstākļi (citu atzinums, novērtējums u.tml.), lai cik tie rada patiku un sajūtu, ka esi pašapliecinājies. Viens ir pašam būt procesā, lai ko radītu, kaut vai apzinoties, ka citi to ir mēģinājuši, bet arī pats vēlies to.
Atkal savos domu ceļos nonāku pie tās pašmotivācijas un jēgpilnuma, kura radīšana pati par sevi nav gluži loģiska (izgulēšos, kārtīgas brokastis un kafiju un izveidošu X), jo tam nāk klāt emocijas no tieši esošā brīža, kā arī no citām dienām, izdošanās/neizdošanās reizēm, kas dīvainā komplektā var pacelt vai gremdēt, metaforiski izsakoties. Kontekstam dalos ar personīgiem pārdzīvojumiem - pēdējo trīs nedēļu laikā vismaz pusi no dienām aptuveni 2h stundas 1-3x dienā ir grūti - augšžoklis spiež, viegli smeldz (iedomājies, ka kāds Tev ir nedaudz uzsitis pa augšžokli un nav sapampis vai kas lauzts, bet sāp kādu laiku), viegli tirpst un tas atsaucas uz vieglām migrēnām un tādu kā spiedienu galvā, kas kopumā bojā koncentrēšanos visādām lietām, tāpat arī pašmotivāciju. Īsi sakot - vēlos ietīties siltā segā, apgulties un kaut ko ne pārāk paša rīcību prasošu padarīt (japāņu mīklas, izšūšana u.c. rokdarbi tikai palīdz kā alternatīva neizsmeļamiem Youtube, seriālu un filmu jūrai, jo vismaz pēc X laika ir rokām taustāms rezultāts). Tieši atgulšanās palīdz, tāpat arī viegli pasnaust aizverot acis un vismaz imitējot gulēšanu, šķietami jebkas, kas paplašina asinsvadus palīdz, proti, 1-2 devas alkohola, karsta duša vai vanna, noteikti nedrīkst salt, jo tad ir vēl grūtāk, viegls sports/vingrošana.
Piemērs, kurā izklāstu kādu izgājienu, kas pašam šķiet mēdz nostrādāt, lai vismaz atgrieztos jēgpilnuma un pašmotivācijas meklējumos. Tātad - klausos kādu mūzikas grupu un man asociācijas ir stipri saistītas ar kādu cilvēku. Iedomājos par to cilvēku, par to, ko zinu par viņu un varu redzēt sociālajos tīklos (protams, FB, IG uzrāda maz par personību, bet vairāk highlights un kāda informācija, ar kuru dalās. Tāpat varētu jautāt - stalking much, bet tur jau ir runa par FB centieniem pamest Tava izveidotā burbuļa informāciju (nudien iesaku noskatīties Netflix pieejamo Social Dilemma (2020.g.) filmu, kas varbūt nepārsteigs, bet vismaz apliecinās paša novērojumus soctīklos) + pamanu jau arī daudzus citus cilvēkus, vien šobrīd ļāvos tikai par vienu domāt). Atgriežoties pie stāstāmā - pārņem kaut kādas nenoslēgtas emocijas (pieņemot, ka tās ir cikliskas, bet par to citu reizi varbūt uzrakstīšu), par to, ko tas cilvēks domā, rīkojās un šķiet, ka ļauj sev baudīt dzīvi un eksistēt, radīt citiem prieku, paust savu viedokli sociālajos tīklos, bet nevaru jau zināt pilnu spektru (radinieku spiediens nomāc varētu būt klasiska situācija), bet man tas rada tādu kā neapmierinājumu, kādēļ nerīkojas tā vai citādi, ko uzskatu par pareizu, bet tās ir tādas impulsīvas emocijas, kuras labāk ir citur novirzīt. Proti, kamdēļ man būt atkal invazīvam citu dzīvē (jā, rupjš apzīmējums, bet lai uzsvērtu to)? A.Šopenhauers labi izteicies savā darbā (Aforismi dzīves gudrībai, V nodaļa C. 42. punkts, 138 lpp.): Jo, cik nejūtīgi un vienaldzīgi cilvēki ir pret vispārīgām patiesībām, tik kāri uz individuālām patiesībām. Tam piesaucot arābu maksimu: "Ko nedrīkst zināt tavs ienaidnieks, to nesaki arī draugam".
Ko no lasītā savulaik izlobīju, ņemot vērā to, ka aprakstītas maksima, ir tas, ka aizraujoties ar citu dzīvēm un vēl jo vairāk to, kā viņi dzīvo un ko vēlas radīt/nīcināt, es pats sev liedzu prāta, laika un enerģijas potenciālu, kuru varu veltīt sava laika izmantošanā, kuram atrast motivāciju un jēgpilnuma sajūtu.
Tas ir labs sākums individuālā jēgpilnuma un pašmotivācijas meklējumiem un uzturēšanai. Vismaz man tā šķiet, ka tas ir skaidrs, noderīgs un vērtīgs ar kuru vēlos dalīties šeit (un pastarpināti cerēt, ka vēl kāds no tā gūs iedvesmu pat ja man to vēlāk nepateiks, būs kāds ēteris pasaulē, kur būs vairāk gandarījuma un apmierinājuma).
P.S. Dažādi viedie un pasaules gudrību rakstītāji jau sen kā vairs nestaigā šajā Saulē, bet uzskatu, ka tādēļ ir vērts uz viņiem atsaukties, tādējādi viņiem izrādot cieņu un pateicību, ka ir darījuši ko tādu, ko, veicot šādus ierakstus, pats izjūtu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru