T o saucu par (ap 30 gadiem) lūzumpunktu, t.i., esi sķiet pietiekoši daudz piedzīvojis un visu daudzmaz sapratis un apnicis, ka ir kāds gudrāks, pieredzējušāks, viltīgāks. Gribas, lai pasaule liek Tev mieru un nāk pie Tevis kā pie kāda viedā un pieredzējušā. Bet var gadīties, ka nekā, jo apkārt daudz tādu (kā mēdz teikt, kādi draugi, tāds arī pats). Tad nu arī priekšlaicīgi kļūst par īgno vectēvu. Tādēļ laicīgi novēlu sev un ap-trīsdesmitgadniekiem - ja vēlies, kļūsti, bet tas tikai progresēs, jo ieradumam ir liels spēks. Bet vari par to iesmiet, lai vismaz zini, ka esi tāds un vismaz vēl kāds var ar Tevi kopā iesmiet. Dzīves ironijas piekopšana attālinās tās īgņas iemiesošanu. Paškritika īgnajam vectēvam ir (pēc saviem ieskatiem un gan jau kaut kur sen nobēdzināta), bet citu kritiku nepieņem. Ja arī pieņem, tad iekšēji tomēr īsti nepieņem, jo kurš gan par viņu labāk zinās, ja ne pats. Vērtīga piezīme atbildot uz iespējams radušos jautājumu: "Kā tad ar iemīļoto melno humoru...
Tev ir viegli iedomāties, ka Tu saproti kaut ko par dzīvi - ko, kur un kad darīt/nedarīt; par to, kas Tev ir skaidrs, noderīgs un vērtīgs. Kas tāds, ar ko vēlies dalīties ar citiem. Ieliec to dziesmā un katram ir sava izpratne vai vismaz izpratne par to, ko autors ielika dziesmā. Saraksti bloga ierakstu, grāmatu, ieliec Youtube video utt. Visu nevarēs viens cilvēks publicēt, tādēļ katrai tēmai ir savs autors un līdzautori utt. Tu radi ko tādu, kas sniedz Tev gandarījumu un piepildījumu (labākajā gadījumā) vai arī turpini meklēt un radīt tā paša iemesla dēļ (kas ir saistībā ar cilvēka bināro dziņu: radīt vai iznīcināt). Skumjākais tajā visā varētu būt tas, ka to visu radot un eksistējot netiek uzdots tas jautājums, kas var iedzīt depresijā, nihilismā, cinismā, jo saproti, cik tas ir nejēdzīgi, jo kāds cits to jau ir radījis pirms Tevis. Iepriekšpieminētais jautājums un arī ieraksta tēma - kāda jēga un kas mani mudina rīkoties? Tādos brīžos tiek piemirsts, ka jēgpilnumu piešķir pats...