Pāriet uz galveno saturu

Īgnā vectēva sindroms

To saucu par (ap 30 gadiem) lūzumpunktu, t.i., esi sķiet pietiekoši daudz piedzīvojis un visu daudzmaz sapratis un apnicis, ka ir kāds gudrāks, pieredzējušāks, viltīgāks. Gribas, lai pasaule liek Tev mieru un nāk pie Tevis kā pie kāda viedā un pieredzējušā. Bet var gadīties, ka nekā, jo apkārt daudz tādu (kā mēdz teikt, kādi draugi, tāds arī pats). Tad nu arī priekšlaicīgi kļūst par īgno vectēvu. Tādēļ laicīgi novēlu sev un ap-trīsdesmitgadniekiem - ja vēlies, kļūsti, bet tas tikai progresēs, jo ieradumam ir liels spēks. Bet vari par to iesmiet, lai vismaz zini, ka esi tāds un vismaz vēl kāds var ar Tevi kopā iesmiet. Dzīves ironijas piekopšana attālinās tās īgņas iemiesošanu. Paškritika īgnajam vectēvam ir (pēc saviem ieskatiem un gan jau kaut kur sen nobēdzināta), bet citu kritiku nepieņem. Ja arī pieņem, tad iekšēji tomēr īsti nepieņem, jo kurš gan par viņu labāk zinās, ja ne pats.

Vērtīga piezīme atbildot uz iespējams radušos jautājumu: "Kā tad ar iemīļoto melno humoru, sarkasmu un ironiju?" Redz, tas, ko piedāvāju ir ņemt vērā šīs sociālās nianses, proti, aiz iepriekš minētajiem tiek aizplīvuroti daudzi izteikumi tiklīdz tie nav saņemti ar humoru no klausītāja. Līdz ar to sarkasms var kļūt par ņirgāšanos (launi izsmiet, izzobot, arī nekrietni, aizskaroši jokot, smieties), atkarīgs, kā to uztver. Melnais humors var tikt uzskatīts par ko izvirtušus, perversu vai pat psihiski nelīdzsvarotu - atkal atkarīgs no tā, kā to uztver. Par laimi ironija ir mazāk pārprotama un to arī piedāvāju piekopt. Saprotams, atšķirība starp ironiju (raksturīgs - zobgalīgi pasaka pretējo domātajam; izsmejoša zobgalība) un sarkasmu (raksturīgs - ļauns, dzēlīgs izsmiekls, kas izriet no naida, sašutuma, nicinājuma) atkal ir atkarīga no sociālas vides, kādā atrodamies. Diezgan traki izklausās, tad jau sanāk tā - ja par citu izteikumiem nesmaidīsi vai nesmiesies, tad uztversi kā apvainojumu. Lai mēs būtu uz vienas lapas, tad sarkasms un ironija ir šeit un nav nemaz tik līdzīgi. Ir tāda maniere pēc izteikuma pateikt "pajokoju" un esi teju neaizskarams, bet to tālāk šeit neiztirzāšu.

Var izšķirt dažādus "īgno vectēvu" arhetipus:

  • Tuvredzīgais - ir biežākais variants, kur liela daļa izteikto spriedumu (ja var atšķirt no burkšķēšanas) ir šķietami aizspriedumaina, jo tonis kādā tas tiek izteikts atgādina "tā ir un nemēģini man pretējo pierādīt" demagoģiju (lai gan tā var būt arī pamatota, bet tuvredzīgajam ir jau apnicis visiem skaidrot savu viedokli vai balstīt to uz kādiem likumiem). Piemērs, pēc Zoom sapulces vēl divi nav atslēgušies, jo katrs bija paņēmis pa krūzei nule espresso automāta akurāti izspiestās Latvijā grauzdētās kafijas un iedzēruši baudpilno malku, kad sapulce jau ir beigusies. Izvēršas diskusija, kur viens izsakās: "Šefene šodien tāda uzvilkta, visiem pieprasa atskaites..". Uz to otrs (lēnām, bet demonstratīvi nopūšoties) izsakās: "Viņa taču ir sieviete ar diviem bērniem un gan jau ar vīru mājās parasti strīdas par nez kādiem sīkumiem, klasika!"
  • Jā, bet.. - ir otrs variants, kur liela daļa izteikto spriedumu ir šķietami pamatoti, bet parasti tiek izteikti "jā... Tev ir zināma taisnība, bet es zinu, ka tādēļ un tādēļ ir vēl labāk/pareizāk" tonī un mēdz būt, ka pats to nepiekopj un neatbalsta. Parasti viņu izteikumiem mēdz sekot kāds pamatojums, it sevišķi, ja kāds iesaistās diskusijā, lai tomēr nostiprinātu savu izteikto pozīciju. Piemērs, ķerot pirmos pavasara Saules starus un dodoties pastaigā pa sniega, ledus un peļķēm pildītajām ielām un uzkožot tikko no Wolta saņemtos kebabus, viens no draugiem ar pusizēstu muti izsakās: "Zini, es vakar izlaidu izbraukāties ar velosipēdu, ļoti patīk un ir veselīgi!". Otrs ar džemperī, kas uzstiepts uz cienījama puncīša uz to atbild: "Jā, tas ir veselīgi, bet zini skrienot un peldot vairāk izkustās ķermenis"
Tavi novērojumi un secinājumi, iespējams, ir līdzīgi tiem, pie kādiem arī es esmu nonācis. Būtībā var iedalīt neskaitāmās grupās: nekad nesapratīs, kaut kad sapratīs, ir sapratuši un ar to nedalās, ir sapratuši, bet nedalās. Pēdējā grupa ir retums un tos es saucu par patiesiem skolotājiem, kas uzklausa citus un palīdz risināt problēmas. Neņem ļaunā, bet pie mana piedāvātā iedalījuma esi priekšpēdējā grupā. Mans ieteikums no novērojumiem, ko redzu savā un vecākos cilvēkos - Tev ir risks kļūt par "īgno vectēvu" jeb visu esmu gana piedzīvojis, pats esmu visu ko sasniedzis, retais par to zina un ja netici man, tad ej bekot.

Ja kļūsi par īgno vectēvu, tad esmu Tevi šobrīd brīdinājis un iespējams nākotnē par to ieminēšos, jo man patīc Tu kā cilvēks un es ceru, ka Tava turpmākā izaugsme raisīs prieku Tev pašam un arī es par to varēšu papriecāties, jo iepriekš jau man šķiet rakstīju - citu panākumi ir viens no maniem motivācijas radītājiem

Bet ja kļūsi par patiesu īgno vectēvu, kas burkšķēs savā pasaulē, ka nav saprasts un visi ir mainījušies kaut kādā virzienā, kas nav viņu, tad es to pieņemšu un uzklausīšu, vēlreiz uz to atsaukšos, jo uzskatu, ka tas nav sociāls konstrukts, bet tieši destrukts, ja tā var teikt. Jau tagad varat iedomāties cik daudz Latvijā ir ģimenes vai draugu loku nacionālisms un jebkurš jaunpienācējs tiek dikti testēts, pirms pieņemts. Tādas sava veida agresīvas grupiņas veidojas un ja neparādīsies vairāk mediatoru starp šīm grupām (pats uzskatu, ka ir talants, kuru izkopju, samierināt divas puses apelējot pie racionālās pieejas).

Autora piezīmes: esmu savā ziņā izgājis to izmisuma bedri kā psihiski, tā emocionāli, ka netieku uzklausīts, bet man runā, diskutēt un apspriesties ļoti patīk. Teiktu - norūdījies, bet tā vietā nevairoju cinismu un nihilismu, bet vairāk sapratni un sirsnību. Tas pasaulei jau tagad pietrūkst un vienmēr ir pietrūcis. Pasaulē ir bijis pārāk daudz karu un nemieru, ceru, ka nākotne arī pēc manis būs vairāk tendēta uz sadarbību, nevis pretestību, es redzu tos, kas arī to cenšas panākt un tādus divtik atbalstu un cik iespējams meklēju.
 
P.S. Ja šķiet, ka vēlos, tad godīgi teikšu, ka nevienu necenšos uzķert. Man pat liekas, ka tā ir cita  mūsdienu sabierības problēma, ka tā ir segregējusies "ķērājos" un "uzķērājos", aitās un cirpējos. Vieni ir manipulētāji, otri gribētāji tikt manipulēti, saņemt no ārpuses idejas, impulsus darīt.
Man nav interesanti spīdēt ar to, ko daru un esmu sasniedzis/zaudējis (nevienam neliedzu to novērot, izdarīt secinājumus), mana interese ir turpmākā izaugsmē - tāpēc arī bieži paužu idejas par to, kā vajadzētu - lai pats materializētu idejas, rastu domu biedrus.
Es reti (gan jau melotu sakot, ka nekad) cenšos ar savu sakāmo kaut ko panākt - I throw it to the wall, if it sticks - nice. Ir patīkami rast atbalsi un var radīt izmisumu, ja netiec sadzirdēts. Bet - tādu ceļu esmu izvēlējies.
 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Visaugstākais mērķis, kuru sasniegt?

Noskatījos līdz galam vienu lielisku, amizantu, bet visnotaļ dziļdomīgu savā absurdumā, animācijas seriālu - Jojo Bizzare adventures. Šajā gadījumā - Stardust crusaders daļu. Sāku skatīties no paša sākuma kopā ar brāli Valdemāru, kurš man to ierādīja/ieteica. Tur viens no antagonistiem jeb galvenajiem ļaundariem un vispār jau galvenais ļaunuma iemiesojums ir Dio Brando. Labi, tas, ka viņa un citu personāžu vārdi (arī Dio ir klasisks rokmūziķis) ir nereti paņemti no populāru mūziķu vārdiem vai to grupu nosaukumiem ir amizanti, bet ne par to šoreiz. Īsumā, kas ir Dio Brando - bārenis, neviena nepieņemtais, kas pēkšņi iegūst sajūtu, ka viņam ir kāds mērķis, ko sasniegt. Tas viss sākas jau pirmajā sezonā, kur, mazs spoiler - viņš iegūst konkrētas spējas, kas viņam sniedz nemirstību. Arī ir daži citi personāži, kuriem šīs spējas piemīt. Bet tikai Dio ir aizdomājies tiktāl, ko nozīmē būt par cilvēku un viņa ierobežojumiem, kamēr pašam tādu vairs nav, līdz ar to jūtas vispārākais un to ar...

International day of awesomeness.

     Ja kādreiz Jums vaicā, kas ir "day of awesomeness", tad atbilde ir katram sava, bet būtībā vienkārša - diena, kad sevi noskaņot ar labāku skatienu uz pasauli. Ziniet, tas strādā! Awesomeness (mans latviskojums - lieliskums) ir lipīgs, jau no paša rīta izdevās nesteidzīgas brokastis un arīdzan paspēts uz transportu laikus - ķīmijas lekcijas arī bija klausāmas (un arī iesnausties varēja, prezentācija ir estudijās un izprintēta versija labi noder). Bet pa ceļam uz turieni kursabiedriem atgādināju, ka šodien ir tāda diena (un Čaka Norisa dzimšanas diena! Smieklīgi?! Jā, un ka vēl ;)) un tajā brīdī pamanīju sauli, kas spoži apspīdēja sākot ar Swedbankas saules buru un beidzot ar mums piektajā trolejbusā nelielā "korķī" uz Vanšu tilta. Skaists skats, un jautras sarunas ( jautrība un prieks ir divas atšķirīgas lietas, bet par tām citreiz ). Sazvanīju mammu pa ceļam uz laboratorijas darbiem Bioloģijas fakultātē aiz Latvijas Nacionālā teātra un viņa pārsteidza ar paziņo...

Ko cilvēki rada/nīcina un kā meklēt pašmotivāciju un jēgpilnumu, 1.daļa

Tev ir viegli iedomāties, ka Tu saproti kaut ko par dzīvi - ko, kur un kad darīt/nedarīt; par to, kas Tev ir skaidrs, noderīgs un vērtīgs. Kas tāds, ar ko vēlies dalīties ar citiem. Ieliec to dziesmā un katram ir sava izpratne vai vismaz izpratne par to, ko autors ielika dziesmā. Saraksti bloga ierakstu, grāmatu, ieliec Youtube video utt. Visu nevarēs viens cilvēks publicēt, tādēļ katrai tēmai ir savs autors un līdzautori utt. Tu radi ko tādu, kas sniedz Tev gandarījumu un piepildījumu (labākajā gadījumā) vai arī turpini meklēt un radīt tā paša iemesla dēļ (kas ir saistībā ar cilvēka bināro dziņu: radīt vai iznīcināt). Skumjākais tajā visā varētu būt tas, ka to visu radot un eksistējot netiek uzdots tas jautājums, kas var iedzīt depresijā, nihilismā, cinismā, jo saproti, cik tas ir nejēdzīgi, jo kāds cits to jau ir radījis pirms Tevis.  Iepriekšpieminētais jautājums un arī ieraksta tēma - kāda jēga un kas mani mudina rīkoties? Tādos brīžos tiek piemirsts, ka jēgpilnumu piešķir pats...