Nepatīkams pārsteigums: neesmu savā blogā iegriezies kādus teju divus gadus! Tur neko nevar padarīt, šķiet dzīve ir bijusi gana interesanta, lai par to nerakstītu (atruna ir sagatavota, he he (apzinos, ka vienkārši nebija īsti laika un iedvesmas)).
Tātad šodien, 11. maijā 2013. gadā sēžu 320. istabiņā Zeļļu ielas 8 dienesta viesnīcā pēc koncerta Lielvārdē, kur TDA "Līgo" piedalījās Ulda Žagatas 85 gadu jubilejas koncertā, izdejojot trīs latviešu tautisko deju dižgara dejas (man iekrita dejot "Dzīvas acis, stipra šķiedra"). Atpakaļ ceļā mana deju biedre izteica frāzi, kas man, par ilgiem laikiem lika aizdomāties (un pusotrs griķu nefiltrētā aliņa). Proti, tu man asociējies ar to, ka daudz runā, kā pats tikko teici par nāriņām cilvēka evolūcijā, sākot ar filozofiju un fiziku. Tad nu tikko tapa garš raksts, kuru iedomājos ielikt arī savā dienasgrāmatā šeit.
Pareizi jau ir, kad par mani saka - pirmais, ko par Tevi iedomājos: daudz runā!
Tas visticamāk sākās vidusskolā, kad nokļuvis klasē, kur itin nevienu nebiju mūžā saticis, nācās rast kopēju valodu. Trīs gadus gan skolas vidē, gan ārpus tās un it sevišķi burziņu (jo par ballīti to īsti nenosaukt, manuprāt) reizēs sanāca runāt un arī uzklausīt tik daudz dažādu viedokļu un gribot (acīmredzami, nevis negribot) esmu to visu kā sūklis sasūcis.
Tā tas varētu turpināties arī pēc vidusskolas, bet sākot studijas sanāca pārraut tik biežās satikšanās ar lieliskiem draugiem. Tad, esot pats par sevi, ieskrējiens pēc interesantajiem (subjektīvi vērtējot) dzīves faktiem turpinās. Jā, ar studiju biedriem neizdevās atrast kopēju valodu. Tiesa gan, ar retajiem kursa biedriem izdevās un vairāk jau koju biedriem lieliskas pazīšanās tika iegūtas.
Dejot Rīgā sāku kopš 2006. gada novembra (sanāk septītais gads, neticas it nemaz), bet kaut kā pagrūti sanāk ar tik lieliskiem dejotājiem justies "uz viena viļņa", atkal nostrādā tas, ka iepazīstu kādus dažus, ar kuriem sanāk tāpat vien parunāties (kas ir ļoti patīkami). Ļoti anonīms raksts, lai iet! Viens no lieliskiem, pozitīviem un atraktīvajiem dejotājiem man samērā nesen teica - tad, kad sāku dejot, tu biji vienīgais, ar kuru runājos pirmo mēnesi. Jā, tāds nu es esmu.. Esmu iemanījies ar svešiem ātri pāriet uz "tu", tā nācās un tas dzīvē noder. Laikam neatradās tās iespējas (vai arī tās priekšlaicīgi noraidīju, kas noved pie tā, ka tādas vairs nerodas), lai būtu kāda piedzīvojumu bāze ārpus dejošanas. Nometnēs, kad esam uz nedēļas nogali vienuviet sanāk ar kādu parunāties, tāpat kā arī retajos izbraucienos ar auto turp/atpakaļ uz nometni vai koncertu. Katra individuālo viedokli cienu un respektēju jebkādas negācijas, kuras varētu būt izraisījis es (protams, mana esība ķersies pie to mazināšanas, jo negācijas šķiet ārpus fizikas likumiem jeb metafiziski ietekmējošas, kas noturās nereti ilgāk par pozitīvajām). Tas arī principā viss, jo smēķētājs neesmu (kas iepriekš būtu bijis veids, kā parunāties ar deju biedriem un biedrēm (skan antīki, bet tas arī ir mans niķis)), tāpat arī pēc koncerta ballītēs parasti ir gana skaļa mūzika, lai jelkādās sarunās neieslīgtu, jo ir taču laiks gan tam, gan šitam, un, protams, vislieliskākajai dejošanai pie visdažādākās, bet visbiežāk latviešu mūzikas. Bez sarkasma, jo esmu pateicīgs tik ļoti atsaucīgajām meitenēm manā kolektīvā, kas pašos pirmsākumos mani aicināja dejot. ES NEBIJU PIRMS TAM DEJOJIS ne pie kādas mūzikas. Bet soli pa solim, smaids pret smaidu un kaut kas no tā visa sanāk, ka noder arī citās dzīves situācijās - ballēs, kāzās un citur. Tautiskās dejas kolektīvā man ir palīdzējušas pielabot stāju, izdejot latvisko garu dejās (drīz jau ceru piedalīties 4 Dziesmu un Deju svētkos pēc kārtas (divi skolēnu un jauniešu un tūlīt otrie vispārējie), apceļot Latviju atkal un atkal un arī pabūt ārzemēs. Paldies un tā arī turpinām!
Dažādas emocijas un atmiņas esmu iepinis dienasgrāmatas ierakstā, bet arī tā ir daļa no manis - aizpīties pa visādiem stāstu ceļiem (šķietami bez iemesla), bet cenšos atgriezties pie sarunas sākuma, tas ir pierādījies kā vērtīgs punkts sarunai (vai arī pavisam citai sarunu attīstībai pēc tam). Tas ir viens variants par ko mēdzu runāt.
Šķiet esmu garu penteri sarakstījis un kādam, kas to lasa var šķist pēc slima suņa murgiem pat! Heh, tādu variantu es arī pieņemu, jo neesam taču perfekti, bet visnotaļ dažādi un dažbrīd vienoti savos uzskatos.
Tātad šodien, 11. maijā 2013. gadā sēžu 320. istabiņā Zeļļu ielas 8 dienesta viesnīcā pēc koncerta Lielvārdē, kur TDA "Līgo" piedalījās Ulda Žagatas 85 gadu jubilejas koncertā, izdejojot trīs latviešu tautisko deju dižgara dejas (man iekrita dejot "Dzīvas acis, stipra šķiedra"). Atpakaļ ceļā mana deju biedre izteica frāzi, kas man, par ilgiem laikiem lika aizdomāties (un pusotrs griķu nefiltrētā aliņa). Proti, tu man asociējies ar to, ka daudz runā, kā pats tikko teici par nāriņām cilvēka evolūcijā, sākot ar filozofiju un fiziku. Tad nu tikko tapa garš raksts, kuru iedomājos ielikt arī savā dienasgrāmatā šeit.
Pareizi jau ir, kad par mani saka - pirmais, ko par Tevi iedomājos: daudz runā!
Tas visticamāk sākās vidusskolā, kad nokļuvis klasē, kur itin nevienu nebiju mūžā saticis, nācās rast kopēju valodu. Trīs gadus gan skolas vidē, gan ārpus tās un it sevišķi burziņu (jo par ballīti to īsti nenosaukt, manuprāt) reizēs sanāca runāt un arī uzklausīt tik daudz dažādu viedokļu un gribot (acīmredzami, nevis negribot) esmu to visu kā sūklis sasūcis.
Tā tas varētu turpināties arī pēc vidusskolas, bet sākot studijas sanāca pārraut tik biežās satikšanās ar lieliskiem draugiem. Tad, esot pats par sevi, ieskrējiens pēc interesantajiem (subjektīvi vērtējot) dzīves faktiem turpinās. Jā, ar studiju biedriem neizdevās atrast kopēju valodu. Tiesa gan, ar retajiem kursa biedriem izdevās un vairāk jau koju biedriem lieliskas pazīšanās tika iegūtas.
Dejot Rīgā sāku kopš 2006. gada novembra (sanāk septītais gads, neticas it nemaz), bet kaut kā pagrūti sanāk ar tik lieliskiem dejotājiem justies "uz viena viļņa", atkal nostrādā tas, ka iepazīstu kādus dažus, ar kuriem sanāk tāpat vien parunāties (kas ir ļoti patīkami). Ļoti anonīms raksts, lai iet! Viens no lieliskiem, pozitīviem un atraktīvajiem dejotājiem man samērā nesen teica - tad, kad sāku dejot, tu biji vienīgais, ar kuru runājos pirmo mēnesi. Jā, tāds nu es esmu.. Esmu iemanījies ar svešiem ātri pāriet uz "tu", tā nācās un tas dzīvē noder. Laikam neatradās tās iespējas (vai arī tās priekšlaicīgi noraidīju, kas noved pie tā, ka tādas vairs nerodas), lai būtu kāda piedzīvojumu bāze ārpus dejošanas. Nometnēs, kad esam uz nedēļas nogali vienuviet sanāk ar kādu parunāties, tāpat kā arī retajos izbraucienos ar auto turp/atpakaļ uz nometni vai koncertu. Katra individuālo viedokli cienu un respektēju jebkādas negācijas, kuras varētu būt izraisījis es (protams, mana esība ķersies pie to mazināšanas, jo negācijas šķiet ārpus fizikas likumiem jeb metafiziski ietekmējošas, kas noturās nereti ilgāk par pozitīvajām). Tas arī principā viss, jo smēķētājs neesmu (kas iepriekš būtu bijis veids, kā parunāties ar deju biedriem un biedrēm (skan antīki, bet tas arī ir mans niķis)), tāpat arī pēc koncerta ballītēs parasti ir gana skaļa mūzika, lai jelkādās sarunās neieslīgtu, jo ir taču laiks gan tam, gan šitam, un, protams, vislieliskākajai dejošanai pie visdažādākās, bet visbiežāk latviešu mūzikas. Bez sarkasma, jo esmu pateicīgs tik ļoti atsaucīgajām meitenēm manā kolektīvā, kas pašos pirmsākumos mani aicināja dejot. ES NEBIJU PIRMS TAM DEJOJIS ne pie kādas mūzikas. Bet soli pa solim, smaids pret smaidu un kaut kas no tā visa sanāk, ka noder arī citās dzīves situācijās - ballēs, kāzās un citur. Tautiskās dejas kolektīvā man ir palīdzējušas pielabot stāju, izdejot latvisko garu dejās (drīz jau ceru piedalīties 4 Dziesmu un Deju svētkos pēc kārtas (divi skolēnu un jauniešu un tūlīt otrie vispārējie), apceļot Latviju atkal un atkal un arī pabūt ārzemēs. Paldies un tā arī turpinām!
Dažādas emocijas un atmiņas esmu iepinis dienasgrāmatas ierakstā, bet arī tā ir daļa no manis - aizpīties pa visādiem stāstu ceļiem (šķietami bez iemesla), bet cenšos atgriezties pie sarunas sākuma, tas ir pierādījies kā vērtīgs punkts sarunai (vai arī pavisam citai sarunu attīstībai pēc tam). Tas ir viens variants par ko mēdzu runāt.
Šķiet esmu garu penteri sarakstījis un kādam, kas to lasa var šķist pēc slima suņa murgiem pat! Heh, tādu variantu es arī pieņemu, jo neesam taču perfekti, bet visnotaļ dažādi un dažbrīd vienoti savos uzskatos.
Komentāri
Ierakstīt komentāru