Sen nav rakstīts, ar to saprotu iepriekšējā raksta 2013.gadu. Dzīve darbīga, bet lai apsēstos un to piefiksētu pat nav ienācis prātā. Ar sieviņu 2014. gadu rakstījām kalendārā, kas katrā dienā ir noticis, mēģinājām arī 2015.gadā, līdz septembrim tas izdevās.
Godīgi sakot, šobrīd domas nav koncentrētas, lai rakstītu ko tādu, kas pašam šķiet tīkams. Radio šorīt dzirdēju, ka esot labs variants veidot kādu dienasgrāmatas ierakstu, lai pie tā kādreiz atgrieztos, palasītu. Tobrīd radio arī runāja par to, ka paši sevi varam apmānīt, t.i., izslēdzam to, kas šķiet nepatīkams, tai skaitā savus netikumus, lai tos par tādiem neuzskatītu, bet tieši dienasgrāmatas ieraksti ļautu pie tiem atgriezties.
Nez kādēļ (nojaušu tas saistīts ar vakardienas aiziešanu gulēt ap 2:00 sen necilātu pasākumu dēļ) šodien pārskatīju savas grāmatzīmes Firefox profilā. Nez kā citiem ar viņu grāmatzīmēm, man tās uzkrājas viena - divu gadu laikā un tad es sagrupēju pa citām mapēm, bet viennozīmīgi mazākos tempos. Agrāk, kad lietoju Chrome, tur uzkrāju grāmatzīmes, kur atradās kas interesants, ar domu - vēl apskatīšos kādreiz. Sava veida hoardings, tiesa. Atgriežoties pie Firefox grāmatzīmēm - no tām kāda trešā daļa nav apskatītas - tie ir saistoši raksti, kādi Quoras jautājumi/atbildes, 25 fakti u.tml. lapas, saglabāts ar domu, ka palasīšos brīvā brīdī. Ha! Tas nu gan nav noticis. Atbildi varētu šodien pateikt (jo iepriekš nebiju sev uzdevis tādu jautājumu) - nav tam noskaņojuma, nav pamatojuma, vienkārši nelasu. BET - sāku tās pārcilāt - par to vairāk nākošajā atkāpē. Ak, jā, vēl pusi no grāmatzīmēm sastāda darbam paredzētas saites - gandrīz visas ir bijušas saistošas un paturētas, jo pēdējās nedēļās sastopos ar to, ka sāk jautāt par mazāk sastaptiem jēdzieniem. Šobrīd izpratne par visiem ar apgaismojuma mērījumiem saistītiem jēdzieniem ir daudz lielāka, kā pirms gada un arī pirms pusgada. Un tas priecē un varu teikt, ka patīk.
Par grāmatzīmēm vairāk ne - domas sāk grupēties un zinu, ko vēlos šeit piefiksēt: saruna ar tēti. Vēl nedaudz fonam - aizbraucām uz Silmaļiem atzīmēt Alises dzimšanas dienu, aizbraucām piektdienas vēlā vakarā īsi pēc zaudētā hokeja mača. Ilgi nepalikām nomodā, aprunājāmies ar Guntu, Alisi un līdz svētdienas rītam bijām tur. Sestdien pa dienu vīri spēlēja volejbolu uz sūnām, nepiedalījos, jo (vēl viens tālāks fona stāsts) iepriekšējā svētdienā (māmiņu dienā) biju nozāģējis veiksmīgi ietrunējušu liepu un kad ķēros pie ābeles, otrais atzars lēnām stūmās man virsū un nogrūda no pusmetra augstuma tā, ka kreisā kāja (starp potīti un ceļgalu) iesprūda ābeles žāklē un otrai gar celi ar knapi darbojošos motorzāģi patrāpīju. Veiksmīgi ir tas, ka ir tikai zilumi un virspusējas rētas, nekas traks.
Atpakaļ pie ciemošanās Silmaļos - diena bija lietaina, un izmantoju izdevību aprunāties ar Induli, ar kuru saruna nav bijusi vairāk kā gadu šķiet. Pienāca arī tētis - nedaudz pastaigājām aiz garāžas un atzinīgi novērtēju viņa centienus izveidot smagnējus koka baļķu solus un ziemā iegādāto sniega pūtēju. Viņš parādīja uz atkal apstrādātajiem meniķa (koka vai betona būve dīķa galā ūdens līmeņa regulēšana tajā) dēļiem, kas tiek salikti iekšā, lai regulētu ūdens līmeni un piedāvāja aizstaigāt līdz pašam meniķim. Ar viņu sarunas vedās citādi, kā agrāk - pašsajūta tāda, jo jūtos vairāk distancēts, bet tai pat laikā varu brīvāk runāties ar viņu. Bija dažādas tēmas: pa kādai depresīvai, bet arī bija kas interesants.
Sarunās nonācu pie frāzes, ka rodas sajūta, ka prāts ir koncentrējies uz tikai ko vienu un nespēj dažbrīd pat pievērsties ikdienišķām lietām. Piemēram, sākot augstskolā studēt atmiņa par vidusskolu bija diezgan švaka, par piedzīvoto tajā. Līdzīga situācija bija tad, kad sāku darboties gaismas mērījumu laboratorijā 2014.g. februārī, tad ikdienišķas lietas šķita pagaisušas no prāta un rūpes un atmiņas krājumi bija veltīti jaunajam darbam. Ar laiku (nu jau vairāk kā divi gadi pagājuši) jūtu, ka sāku atgūties dzīvē, ja tā var teikt, ir idejas par to, ko varētu ieplānot darīt, kādi pirkumi jāveic, ko varētu mājas solī padarīt un ar ko tikties. Atmiņa sāka atgriezties pat tiktāl, ka atcerējos, kas noticis pamatskolā (arī vidusskolā un augstskolā). Neviļus nonācu pie sajūtas, ka prāts bija koncentrējies uz to vienu un pārējais tika paturēts zemapziņā. Pašlaik liela daļa, kas saistīta ar darbu ir prātā - ne gluži automātiski, bet tuvu instinktīvam līmenim, nav vajadzīgs meklēt informāciju, pārdomāt, par daudzām lietām ir viedoklis. Rezultātā atmiņa atgriežas. Tajā brīdī tētis sāka stāstīt, ka nesen bija sācis lasīt Daniela Sīgala "Apzinātība", kur viņš sastapās ar līdzīgiem aprakstiem par cilvēka prāta dzīlēm un par to, ka prāts (hmm termini pagaisuši no atmiņas) mēdz strādāt tā, ka kodolā/amigdalā, šķiet ir instinktīvā rīcība (bēgt, izvairīties no fiziskām briesām, aizsegt seju vai citu ķermeņa daļu u.tml.), tam apkārt jau ir citas smadzeņu daļas. Tad arī nonākam pie tā, ka prāts informāciju ir iedalījis, ja nemaldos, ārējā un iekšējā atmiņā. Bāc! Gribēju rakstīt ko sakarīgāku, bet tieši šobrīd vairs nevaru. Kafijas efekts arī sāk beigties, pēdējās nedēļās katru otro dienu iedzeru pa krūzītei - labāk ir viennozīmīgi, bet pierast negribas, meklēšu alternatīvas.
Kopsavilkums ir tāds, ka grāmatu "Apzinātība" būs interesanti palasīt, jo tur autors izklāsta dažādus prāta niķus un stiķus, kā informāciju uztver un sadala atmiņā u.tml. Bija patīkami ar tēti parunāties, uzmundrināt viņu. Mamma arī vienu brīdi bija klāt un piebalsoja un pastāstīja par garastāvokļa novērtējumu 10 - baļļu sistēmā. Piemēram, pamodies un saki otram, ka jūties uz 3,8 ballēm un tad mēģini izdomāt, kā to uzlabot. Mamma izskatījās saskumusi, kad devāmies svētdienas rītā uz Rīgu pa darbiem, ar viņu arī vēlētos parunāties, ja izdotos. Tam gan noder sarunas pa telefonu, pie kurām viņa ir pieradusi un jūtas ērtāk (jo klātienē tas ne vienmēr izdodas, jo kaut kas vienmēr viņu urda - ir jābūt kustībā).
Vēl ar tēti aprunājām to, cik labi pazīstam paši sevi, precīzāk, kādas īpatnības piemīt un kā tikt ar sevi galā. Viņš minēja, ka pats vēlas paveikt kādus fiziski veicamos darbus un nemeklēt palīdzību, bet pats izdomāt - konteksts: meniķa betonēšana piemēram. Piedāvāju palīdzību konsultēties pie kāda meistara, bet viņš teica, zinot sevi, tā viņš nekad nedarīs. Īpatnība, bet šo no viņa neesmu iemantojis - ja sastopos ar ko nezināmu, tad kādā brīdī meklēju cita viedokli.
Svarīga tēma arī bija par to, kā tikt galā ar sevi tajos dzīves brīžos, kad ir skumji, depresīvi, sajūties tā, ka nav vēlmes vispār neko darīt, neredzi jēgu var teikt. Tētis zina, kādi ir paņēmieni, kā pašam tikt galā ar situācijām, bet esot reizes, kad neviena no zālēm neder.. Tas ir nomācoši, bet tai pat laikā tētim piemīt vēl kāda īpatnība, kuru viņš apzinās, kad viņam to vaicāju, kas šo pastiprina. Centos tobrīd savā jaunības maksimālismā atspēkot vai vismaz dot variantus, kā vēl ar to tikt galā. Nav jāiedomājas kāda amerikāņu filma, kur es sāku kādu motivējošo runu par zaļām debesīm uz zilu zāli un tomēr centos atrast variantus. Viens būtu mazākā mērogā (Latvijas vismaz, ne jau pasaules) salīdzināt sevi ar kādu no saviem Kuldīgas klasesbiedriem (no kuriem liela daļa pēc vidusskolas uzsāka Don Kihota cienīgu cīņu ar zaļo pūķi) un saprast, ka četri dēli, kuriem galva ir uz pleciem un piemīt dzīvesprieks ir viens lielisks sasniegums. Smieklīgi ir tas, bet tajā pašā Apzinātības grāmatā ir pieminēts, ka cilvēks pēc savas būtības dzīvo uz salīdzinājumiem, jau no bērnības uz to tiek iedresēts un būtībā citādi nemāk. Otrs varētu būt kāda neliela sevis uzmundrināšana izvirzot kādu īsā laikā sasniedzamu mērķi, lai tādējādi rastu gandarījumu..
Vēl runājām par bēgšanu no realitātes - vai tas būtu televizors, grāmata, datorspēle. Mums katram bija savs - galu galā tētim ir tūkstošiem filozofiska rakstura grāmatu, kurās viņš ir pavadījis daudz laika. Manā gadījumā tās bija pasaku grāmatu lasīšana, spēles ar rotaļlietām vienatnē un vēlāk datorspēles, kur sastapos ar mazajiem gandarījumiem - mission accomplished, piemēram. Par bēgšanu daudz neaizrāvāmies runāties. JO, tuvojās hokeja spēle!
Hokejs bija varen spraigs un varējām vērot ļoti aktīvu spēli no abām komandām, bijām ~10 cilvēku kompānija, no kuriem viens bija iegājis tualetē, kad mūsējie iesita vajadzīgos vārtus un otro reizi, kad iesita uzvaras vārtus. Smieklīgā māņticība jeb veiksmīgais d..sis, kā teica viena draudzene, kad viņai ieminējos par šo sakritību. Heh, smieklīgi gan.
Svētdienā, kamēr sieviņa piepelnījās, palīdzēju viņai - izbraukāju un iepirku trūkstošās lietas turpmākajiem piepelnīšanās darbiem. Viņai ir pagrūti, jo atkal ir sanācis ilgāks laika posms, kad nav sanācis pabūt savā pasaulē, komforta zonā, kur var darīt ko vēlas un galvenais - justies atpūtusies. Ir pamainījusi darbu, kas šķiet saistošs un ar izaugsmes iespējām, sociālām garantijām. Man galvenais, lai viņai tur nekļūst vientuļi. Izpalīdzu braucot viņas vietā mājup, uzmundrinu, kad pašam ir laba oma. Vainīgs jūtos tajos brīžos, kad pats sadrūvējies esmu. Bet tas tajos brīžos, kad vajag - tā jau esam apmierināti ar dzīvi, cenšamies rast iespējas, lai būtu vēl labāk. Mums notiek lieli mājas remonti šī pēdējā gada laikā, tie gan pēdējā mēnesī apsīkuši, jo meistaram savi darbi atsākušies un mēnesi jāļauj siltajām grīdām sacietēt (betons ilgi žūst + ar rezervi ilgāk žūst, lai vēlāk nav problēmu). Tiksim tajā mājā šogad - mērķis skaidrs kā diena! Cik varēsim tik mēģināsim!
Pēdējā šī raksta rindkopā pieminēšu tādu nelielu dzīves atziņu: Ir vajadzīgi draugi, tuvākie cilvēki, kuri palīdz Tev dzīvot, tāpat arī Tev ir jāpalīdz viņiem dzīvot. Ar to es domāju - tikt galā no grūtsirdības, lai nerodas nomāktība. Tāpat katram mums ir jāparūpējas arī par sevi - uzmundrināt, atrast gandarījumu, atrast laiku sev un darīt to, ka patīk. Ja nav iespējas, tad rast iespējas vai atrast citus veidus.
Piemēram, jūtos tā, ka esmu atradis atkal vēlmi lasīt grāmatas, paldies maniem draugiem par būšanu dzimšanas dienā meksikāņu stilā, visi jutāmies lieliskā omā un ir jaukas atmiņas. Kā arī prieks par dāvanām un izcelšu biezo Deadpool komiksu grāmatu (2/3 izlasīts). Spilgts sākums, kur man nevajadzēja darbināt iztēli, lai redzētu personāžus, tas patīkamā ziņā ievelk atpakaļ tajā - aizbēgšanā grāmatā, kur pats esi noteicējs, kādu redzēsi tur aprakstīto pasauli vai arī lasīt pārdomu pilnu grāmatu. Tikpat labi iespējams, ka pie tā pievērsīšos tikai tad, kad vakarā satumsīs vai ārā lietus līs. Kā dabā zaļais tonis parādījies, tā pašam spēku vairāk un oma arī labāka. Ak, jā, māsīca Lāsma ieminējās, ka viņiem šķiet, ka marts ir tāds depresīvs mēnesis, kad ziema ievilkusies un pavasaris nav sācies, pilnīgi piekrītu tam!
Paldies par uzmanību, ja ir kāds retais lasītājs, kas ticis tiktāl - mani sveicieni Tev par uzcītību un vēlmi pabūt manās kurpēs. Novēlu, lai Tev izdodas tikt ar sevi galā, lai atkal mostos un dotos dzīvē!
P.s. Piezīme pašam - šito izlasi atkal, jo ne par velti tika veltīta kāda stunda, lai šo visu sarakstītu. Te ir iekšā šis un tas no Tevis un Tev tuvajiem, horkrusts kā no Potera grāmatām.
Godīgi sakot, šobrīd domas nav koncentrētas, lai rakstītu ko tādu, kas pašam šķiet tīkams. Radio šorīt dzirdēju, ka esot labs variants veidot kādu dienasgrāmatas ierakstu, lai pie tā kādreiz atgrieztos, palasītu. Tobrīd radio arī runāja par to, ka paši sevi varam apmānīt, t.i., izslēdzam to, kas šķiet nepatīkams, tai skaitā savus netikumus, lai tos par tādiem neuzskatītu, bet tieši dienasgrāmatas ieraksti ļautu pie tiem atgriezties.
Nez kādēļ (nojaušu tas saistīts ar vakardienas aiziešanu gulēt ap 2:00 sen necilātu pasākumu dēļ) šodien pārskatīju savas grāmatzīmes Firefox profilā. Nez kā citiem ar viņu grāmatzīmēm, man tās uzkrājas viena - divu gadu laikā un tad es sagrupēju pa citām mapēm, bet viennozīmīgi mazākos tempos. Agrāk, kad lietoju Chrome, tur uzkrāju grāmatzīmes, kur atradās kas interesants, ar domu - vēl apskatīšos kādreiz. Sava veida hoardings, tiesa. Atgriežoties pie Firefox grāmatzīmēm - no tām kāda trešā daļa nav apskatītas - tie ir saistoši raksti, kādi Quoras jautājumi/atbildes, 25 fakti u.tml. lapas, saglabāts ar domu, ka palasīšos brīvā brīdī. Ha! Tas nu gan nav noticis. Atbildi varētu šodien pateikt (jo iepriekš nebiju sev uzdevis tādu jautājumu) - nav tam noskaņojuma, nav pamatojuma, vienkārši nelasu. BET - sāku tās pārcilāt - par to vairāk nākošajā atkāpē. Ak, jā, vēl pusi no grāmatzīmēm sastāda darbam paredzētas saites - gandrīz visas ir bijušas saistošas un paturētas, jo pēdējās nedēļās sastopos ar to, ka sāk jautāt par mazāk sastaptiem jēdzieniem. Šobrīd izpratne par visiem ar apgaismojuma mērījumiem saistītiem jēdzieniem ir daudz lielāka, kā pirms gada un arī pirms pusgada. Un tas priecē un varu teikt, ka patīk.
Par grāmatzīmēm vairāk ne - domas sāk grupēties un zinu, ko vēlos šeit piefiksēt: saruna ar tēti. Vēl nedaudz fonam - aizbraucām uz Silmaļiem atzīmēt Alises dzimšanas dienu, aizbraucām piektdienas vēlā vakarā īsi pēc zaudētā hokeja mača. Ilgi nepalikām nomodā, aprunājāmies ar Guntu, Alisi un līdz svētdienas rītam bijām tur. Sestdien pa dienu vīri spēlēja volejbolu uz sūnām, nepiedalījos, jo (vēl viens tālāks fona stāsts) iepriekšējā svētdienā (māmiņu dienā) biju nozāģējis veiksmīgi ietrunējušu liepu un kad ķēros pie ābeles, otrais atzars lēnām stūmās man virsū un nogrūda no pusmetra augstuma tā, ka kreisā kāja (starp potīti un ceļgalu) iesprūda ābeles žāklē un otrai gar celi ar knapi darbojošos motorzāģi patrāpīju. Veiksmīgi ir tas, ka ir tikai zilumi un virspusējas rētas, nekas traks.
Atpakaļ pie ciemošanās Silmaļos - diena bija lietaina, un izmantoju izdevību aprunāties ar Induli, ar kuru saruna nav bijusi vairāk kā gadu šķiet. Pienāca arī tētis - nedaudz pastaigājām aiz garāžas un atzinīgi novērtēju viņa centienus izveidot smagnējus koka baļķu solus un ziemā iegādāto sniega pūtēju. Viņš parādīja uz atkal apstrādātajiem meniķa (koka vai betona būve dīķa galā ūdens līmeņa regulēšana tajā) dēļiem, kas tiek salikti iekšā, lai regulētu ūdens līmeni un piedāvāja aizstaigāt līdz pašam meniķim. Ar viņu sarunas vedās citādi, kā agrāk - pašsajūta tāda, jo jūtos vairāk distancēts, bet tai pat laikā varu brīvāk runāties ar viņu. Bija dažādas tēmas: pa kādai depresīvai, bet arī bija kas interesants.
Sarunās nonācu pie frāzes, ka rodas sajūta, ka prāts ir koncentrējies uz tikai ko vienu un nespēj dažbrīd pat pievērsties ikdienišķām lietām. Piemēram, sākot augstskolā studēt atmiņa par vidusskolu bija diezgan švaka, par piedzīvoto tajā. Līdzīga situācija bija tad, kad sāku darboties gaismas mērījumu laboratorijā 2014.g. februārī, tad ikdienišķas lietas šķita pagaisušas no prāta un rūpes un atmiņas krājumi bija veltīti jaunajam darbam. Ar laiku (nu jau vairāk kā divi gadi pagājuši) jūtu, ka sāku atgūties dzīvē, ja tā var teikt, ir idejas par to, ko varētu ieplānot darīt, kādi pirkumi jāveic, ko varētu mājas solī padarīt un ar ko tikties. Atmiņa sāka atgriezties pat tiktāl, ka atcerējos, kas noticis pamatskolā (arī vidusskolā un augstskolā). Neviļus nonācu pie sajūtas, ka prāts bija koncentrējies uz to vienu un pārējais tika paturēts zemapziņā. Pašlaik liela daļa, kas saistīta ar darbu ir prātā - ne gluži automātiski, bet tuvu instinktīvam līmenim, nav vajadzīgs meklēt informāciju, pārdomāt, par daudzām lietām ir viedoklis. Rezultātā atmiņa atgriežas. Tajā brīdī tētis sāka stāstīt, ka nesen bija sācis lasīt Daniela Sīgala "Apzinātība", kur viņš sastapās ar līdzīgiem aprakstiem par cilvēka prāta dzīlēm un par to, ka prāts (hmm termini pagaisuši no atmiņas) mēdz strādāt tā, ka kodolā/amigdalā, šķiet ir instinktīvā rīcība (bēgt, izvairīties no fiziskām briesām, aizsegt seju vai citu ķermeņa daļu u.tml.), tam apkārt jau ir citas smadzeņu daļas. Tad arī nonākam pie tā, ka prāts informāciju ir iedalījis, ja nemaldos, ārējā un iekšējā atmiņā. Bāc! Gribēju rakstīt ko sakarīgāku, bet tieši šobrīd vairs nevaru. Kafijas efekts arī sāk beigties, pēdējās nedēļās katru otro dienu iedzeru pa krūzītei - labāk ir viennozīmīgi, bet pierast negribas, meklēšu alternatīvas.
Kopsavilkums ir tāds, ka grāmatu "Apzinātība" būs interesanti palasīt, jo tur autors izklāsta dažādus prāta niķus un stiķus, kā informāciju uztver un sadala atmiņā u.tml. Bija patīkami ar tēti parunāties, uzmundrināt viņu. Mamma arī vienu brīdi bija klāt un piebalsoja un pastāstīja par garastāvokļa novērtējumu 10 - baļļu sistēmā. Piemēram, pamodies un saki otram, ka jūties uz 3,8 ballēm un tad mēģini izdomāt, kā to uzlabot. Mamma izskatījās saskumusi, kad devāmies svētdienas rītā uz Rīgu pa darbiem, ar viņu arī vēlētos parunāties, ja izdotos. Tam gan noder sarunas pa telefonu, pie kurām viņa ir pieradusi un jūtas ērtāk (jo klātienē tas ne vienmēr izdodas, jo kaut kas vienmēr viņu urda - ir jābūt kustībā).
Vēl ar tēti aprunājām to, cik labi pazīstam paši sevi, precīzāk, kādas īpatnības piemīt un kā tikt ar sevi galā. Viņš minēja, ka pats vēlas paveikt kādus fiziski veicamos darbus un nemeklēt palīdzību, bet pats izdomāt - konteksts: meniķa betonēšana piemēram. Piedāvāju palīdzību konsultēties pie kāda meistara, bet viņš teica, zinot sevi, tā viņš nekad nedarīs. Īpatnība, bet šo no viņa neesmu iemantojis - ja sastopos ar ko nezināmu, tad kādā brīdī meklēju cita viedokli.
Svarīga tēma arī bija par to, kā tikt galā ar sevi tajos dzīves brīžos, kad ir skumji, depresīvi, sajūties tā, ka nav vēlmes vispār neko darīt, neredzi jēgu var teikt. Tētis zina, kādi ir paņēmieni, kā pašam tikt galā ar situācijām, bet esot reizes, kad neviena no zālēm neder.. Tas ir nomācoši, bet tai pat laikā tētim piemīt vēl kāda īpatnība, kuru viņš apzinās, kad viņam to vaicāju, kas šo pastiprina. Centos tobrīd savā jaunības maksimālismā atspēkot vai vismaz dot variantus, kā vēl ar to tikt galā. Nav jāiedomājas kāda amerikāņu filma, kur es sāku kādu motivējošo runu par zaļām debesīm uz zilu zāli un tomēr centos atrast variantus. Viens būtu mazākā mērogā (Latvijas vismaz, ne jau pasaules) salīdzināt sevi ar kādu no saviem Kuldīgas klasesbiedriem (no kuriem liela daļa pēc vidusskolas uzsāka Don Kihota cienīgu cīņu ar zaļo pūķi) un saprast, ka četri dēli, kuriem galva ir uz pleciem un piemīt dzīvesprieks ir viens lielisks sasniegums. Smieklīgi ir tas, bet tajā pašā Apzinātības grāmatā ir pieminēts, ka cilvēks pēc savas būtības dzīvo uz salīdzinājumiem, jau no bērnības uz to tiek iedresēts un būtībā citādi nemāk. Otrs varētu būt kāda neliela sevis uzmundrināšana izvirzot kādu īsā laikā sasniedzamu mērķi, lai tādējādi rastu gandarījumu..
Vēl runājām par bēgšanu no realitātes - vai tas būtu televizors, grāmata, datorspēle. Mums katram bija savs - galu galā tētim ir tūkstošiem filozofiska rakstura grāmatu, kurās viņš ir pavadījis daudz laika. Manā gadījumā tās bija pasaku grāmatu lasīšana, spēles ar rotaļlietām vienatnē un vēlāk datorspēles, kur sastapos ar mazajiem gandarījumiem - mission accomplished, piemēram. Par bēgšanu daudz neaizrāvāmies runāties. JO, tuvojās hokeja spēle!
Hokejs bija varen spraigs un varējām vērot ļoti aktīvu spēli no abām komandām, bijām ~10 cilvēku kompānija, no kuriem viens bija iegājis tualetē, kad mūsējie iesita vajadzīgos vārtus un otro reizi, kad iesita uzvaras vārtus. Smieklīgā māņticība jeb veiksmīgais d..sis, kā teica viena draudzene, kad viņai ieminējos par šo sakritību. Heh, smieklīgi gan.
Svētdienā, kamēr sieviņa piepelnījās, palīdzēju viņai - izbraukāju un iepirku trūkstošās lietas turpmākajiem piepelnīšanās darbiem. Viņai ir pagrūti, jo atkal ir sanācis ilgāks laika posms, kad nav sanācis pabūt savā pasaulē, komforta zonā, kur var darīt ko vēlas un galvenais - justies atpūtusies. Ir pamainījusi darbu, kas šķiet saistošs un ar izaugsmes iespējām, sociālām garantijām. Man galvenais, lai viņai tur nekļūst vientuļi. Izpalīdzu braucot viņas vietā mājup, uzmundrinu, kad pašam ir laba oma. Vainīgs jūtos tajos brīžos, kad pats sadrūvējies esmu. Bet tas tajos brīžos, kad vajag - tā jau esam apmierināti ar dzīvi, cenšamies rast iespējas, lai būtu vēl labāk. Mums notiek lieli mājas remonti šī pēdējā gada laikā, tie gan pēdējā mēnesī apsīkuši, jo meistaram savi darbi atsākušies un mēnesi jāļauj siltajām grīdām sacietēt (betons ilgi žūst + ar rezervi ilgāk žūst, lai vēlāk nav problēmu). Tiksim tajā mājā šogad - mērķis skaidrs kā diena! Cik varēsim tik mēģināsim!
Pēdējā šī raksta rindkopā pieminēšu tādu nelielu dzīves atziņu: Ir vajadzīgi draugi, tuvākie cilvēki, kuri palīdz Tev dzīvot, tāpat arī Tev ir jāpalīdz viņiem dzīvot. Ar to es domāju - tikt galā no grūtsirdības, lai nerodas nomāktība. Tāpat katram mums ir jāparūpējas arī par sevi - uzmundrināt, atrast gandarījumu, atrast laiku sev un darīt to, ka patīk. Ja nav iespējas, tad rast iespējas vai atrast citus veidus.
Piemēram, jūtos tā, ka esmu atradis atkal vēlmi lasīt grāmatas, paldies maniem draugiem par būšanu dzimšanas dienā meksikāņu stilā, visi jutāmies lieliskā omā un ir jaukas atmiņas. Kā arī prieks par dāvanām un izcelšu biezo Deadpool komiksu grāmatu (2/3 izlasīts). Spilgts sākums, kur man nevajadzēja darbināt iztēli, lai redzētu personāžus, tas patīkamā ziņā ievelk atpakaļ tajā - aizbēgšanā grāmatā, kur pats esi noteicējs, kādu redzēsi tur aprakstīto pasauli vai arī lasīt pārdomu pilnu grāmatu. Tikpat labi iespējams, ka pie tā pievērsīšos tikai tad, kad vakarā satumsīs vai ārā lietus līs. Kā dabā zaļais tonis parādījies, tā pašam spēku vairāk un oma arī labāka. Ak, jā, māsīca Lāsma ieminējās, ka viņiem šķiet, ka marts ir tāds depresīvs mēnesis, kad ziema ievilkusies un pavasaris nav sācies, pilnīgi piekrītu tam!
Paldies par uzmanību, ja ir kāds retais lasītājs, kas ticis tiktāl - mani sveicieni Tev par uzcītību un vēlmi pabūt manās kurpēs. Novēlu, lai Tev izdodas tikt ar sevi galā, lai atkal mostos un dotos dzīvē!
P.s. Piezīme pašam - šito izlasi atkal, jo ne par velti tika veltīta kāda stunda, lai šo visu sarakstītu. Te ir iekšā šis un tas no Tevis un Tev tuvajiem, horkrusts kā no Potera grāmatām.
Komentāri
Ierakstīt komentāru