Sveiks sev pašam!
Kā par brīnumu - nav nekas uzrakstīts jau 3 gadus (rupji rēķinot, redzēju, ka iepriekšējais ieraksts ir veikts 2016.gadā).
Ir iedvesma un galvā daudz domas, mēle trinas un sitās pa digitālajiem čatiem, bet nav iespējas to uzlikt kaut kur uz baltā audekla/ papīra, lai iespējams saglabājas ilgāk nekā instastōriji (jā, tā mēs 2019.gadā runājam Latvijā) un varbūt vismaz sev reiz ļauj atskatīties uz sevi.
Šis ieraksts būs par horkrustiem.. Un domāšanu, bet vairāk par atmiņām, kā tās tiek glabātas.
Subjektīvi nesen izbaudīju kā varu atgūt savu atmiņu, tikt pie tām kā pie nepieejama mākoņservera, kas bijis liegts nez cik ilgi. Tas laikam ir vēl vienam rakstam (runa ir par personības bezceļiem un strupceļiem - depresiju, nomāktību, bezcerību un bezpalīdzību), jo runāt, štukot, pārdomāt un ļaut domām, idejām plūst un attīstīties man ir allaž paticis.
Tātad, atmiņas ir kā.. matemātiska funkcija (https://en.wikipedia.org/wiki/Bifurcation_diagram), par kurām vēl aizvakar ierunājās mans lieliskais brālis Valdemārs. Nē, nē, viņš nerunāja par atmiņām, viņš runāja par haosa teorijas matemātisko pierakstu, kuru savukārt adaptēju un pielāgoju savai idejai par atmiņām.
Ja mēs katrs aizdomātos, tad mums atrastos kāda senākā atmiņa no bērnības. Man tā ir vasara laukos, kad no blakus mazās mājas tumši brūnā koka krēslā, kas turpina gozēties pie masīvkoka galda viesistabā (saukta par Zāli) un bija apsegts ar gaiši brūnu teļādu, kamēr pats ir apvilkts ar tumši brūnu ādu un apkalumiem, pārnesa manu vecvecmāmiņu Veru, lai iekārtotu mazajā istabā pie pagalma durvīm. Atceros, ka stāvēju ārā pretī durvīm un redzēju, ka viņu nes, ieskrēju mājā un redzēju, ka nes pa tām durvīm iekšā. Pēc tam viņa tajā istabā dzīvoja līdz mūža beigām, manā atmiņā nav tas, ka būtu izgājusi ārā no istabas (šo varētu papildināt mana mamma). Mazliet nomācoša bija tā doma, ka viņai gulēšana bija iekārtota ar skatu uz sienu, kur skaļi tikšķēja un katru pusstundu vienreiz bimbāja (tā mēs ģimenē nodēvējām to lielo troksni - bimm bamm) un pie katras stundas nozvanīja attiecīgo skaitu (pusnakti ik pa laikam gaidīju ar bailēm, jo visā mājā varēja dzirdēt to troksni..), bet pie tā arī atmiņas kadrs beidzas.
Ja ieskatās šajā diagramā un vienādojumā, kas to apraksta augstāk ieliktajā saitē, tad es padalos ar ideju, ko no tā uztvēru:
Kā par brīnumu - nav nekas uzrakstīts jau 3 gadus (rupji rēķinot, redzēju, ka iepriekšējais ieraksts ir veikts 2016.gadā).
Ir iedvesma un galvā daudz domas, mēle trinas un sitās pa digitālajiem čatiem, bet nav iespējas to uzlikt kaut kur uz baltā audekla/ papīra, lai iespējams saglabājas ilgāk nekā instastōriji (jā, tā mēs 2019.gadā runājam Latvijā) un varbūt vismaz sev reiz ļauj atskatīties uz sevi.
Šis ieraksts būs par horkrustiem.. Un domāšanu, bet vairāk par atmiņām, kā tās tiek glabātas.
Subjektīvi nesen izbaudīju kā varu atgūt savu atmiņu, tikt pie tām kā pie nepieejama mākoņservera, kas bijis liegts nez cik ilgi. Tas laikam ir vēl vienam rakstam (runa ir par personības bezceļiem un strupceļiem - depresiju, nomāktību, bezcerību un bezpalīdzību), jo runāt, štukot, pārdomāt un ļaut domām, idejām plūst un attīstīties man ir allaž paticis.
Tātad, atmiņas ir kā.. matemātiska funkcija (https://en.wikipedia.org/wiki/Bifurcation_diagram), par kurām vēl aizvakar ierunājās mans lieliskais brālis Valdemārs. Nē, nē, viņš nerunāja par atmiņām, viņš runāja par haosa teorijas matemātisko pierakstu, kuru savukārt adaptēju un pielāgoju savai idejai par atmiņām.
Ja mēs katrs aizdomātos, tad mums atrastos kāda senākā atmiņa no bērnības. Man tā ir vasara laukos, kad no blakus mazās mājas tumši brūnā koka krēslā, kas turpina gozēties pie masīvkoka galda viesistabā (saukta par Zāli) un bija apsegts ar gaiši brūnu teļādu, kamēr pats ir apvilkts ar tumši brūnu ādu un apkalumiem, pārnesa manu vecvecmāmiņu Veru, lai iekārtotu mazajā istabā pie pagalma durvīm. Atceros, ka stāvēju ārā pretī durvīm un redzēju, ka viņu nes, ieskrēju mājā un redzēju, ka nes pa tām durvīm iekšā. Pēc tam viņa tajā istabā dzīvoja līdz mūža beigām, manā atmiņā nav tas, ka būtu izgājusi ārā no istabas (šo varētu papildināt mana mamma). Mazliet nomācoša bija tā doma, ka viņai gulēšana bija iekārtota ar skatu uz sienu, kur skaļi tikšķēja un katru pusstundu vienreiz bimbāja (tā mēs ģimenē nodēvējām to lielo troksni - bimm bamm) un pie katras stundas nozvanīja attiecīgo skaitu (pusnakti ik pa laikam gaidīju ar bailēm, jo visā mājā varēja dzirdēt to troksni..), bet pie tā arī atmiņas kadrs beidzas.
Ja ieskatās šajā diagramā un vienādojumā, kas to apraksta augstāk ieliktajā saitē, tad es padalos ar ideju, ko no tā uztvēru:
Ir viena Tava senākā atmiņa, no kuras sākas Tava emocionālā un faktu atmiņa (piemēram, to, ka Latvijā dzīvo nu jau nedaudz mazāk par 2 miljardiem iedzīvotāju). Iespējams, ja kārtīgi sakoncentrējies, tad vari atcerēties vēl divas atmiņas, bet kura bija pirmā, iespējams, īsti vari arī neatcerēties un arī tas ir normāli, jo šis nav vispārinājums par jebkuru cilvēku. Tas šajā gadījumā ir viedoklis no manas puses. Ja ieskatās augstāk ievietotajā diagrammā - tad var redzēt, kā tā sadalās divos ceļos, tad četros un pēc tam ir grūti izšķirt, cik variantos tā sadalās, bet svarīgākais ir tas, ka šie sadalījumi var izbeigties, ko parāda vertikālās baltās līnijas, bet tās būtībā nepieļauj iespēju, ka atmiņas pavisam pazūd un sākas pilnīgi no jauna. Teoriju papildinot - šīs atmiņas pieaug atkarībā no laika, proti, ir brīži, kad esi koncentrējies uz vienu notikumu, kas paliek spilgtā atmiņā, sk. baltie sektori attēlā.
Atmiņas veidojas mūža laikā un nevari jau visu atcerēties, ja vien neesi nodrošinājies ar trigeriem jeb tiem elementiem, kas aktivizē Tavu atmiņu tajā virzienā, kurā vēlies. Tās var būt fotogrāfijas, skulptūras, mājas, auto, draugi, radi, ēdieni, smaržas, emocijas, piedzīvojumi un vēl un vēl un vēl. Tātad izvēloties šos trigerus (labpatīk šo vārdu izmantot, valoda attīstās ar svešvārdiem, ja tie senāk bija no krievu vai vācu valodas, tad tagad tie ir anglicismi/žargonvārdi), mēs katrs individuāli varam sevi nodrošināt/automatizēt to, kā mēs atceramies konkrētas atmiņas.
Te ir vērtīgi pieminēt, ka tas, kas esi Tu pats - autentisks, unikāls un visādi citādi tik interesants vērtību, atmiņu, iespaidu, emociju kopums, ka prieks un bēdas vienlaicīgi, ir tikai Tavā galvā un tikai! Attiecīgi citiem ir grūtāk vai vieglāk Tevi saprast un uztvert. Skan diezgan traki un kāds man varētu komentēt kā negatīvi, tā arī pozitīvi, ka tā jau nav un mana mamma, tētis vai vēl kāds radinieks, draugs vai paziņa mani arī tikpat labi pazīst. Te nu gan jāsaka subjektīvais - nē. Tavi vecāki Tevi pazīst, jo tomēr esi bērnības fāzē no viņiem daudz ko nokopējis un pieņēmis subjektīvi izvērtējot. Padzīvo atstatus no vecākiem ilgāku laiku un sapratīsi, ka pats mainoties, viņu acīs nebūsi mainījies un svētdienās Tevi sagaidīs pankūkas uz galda, ja viņus tajā brīdī apciemosi un ja tā ir ģimenes tradīcija (kuru nez kāpēc pēc pats vēlēsies kultivēt tālāk un tas ir labs piemērs tam, kā sabiedrības paražas veidojas, beidz pastāvēt vai rodas no jauna).
Tas, ko gribu pateikt - tie, kas Tevi saprot un "pazīst" (saprast ir viens un pazīt ir kas cits un sarežģītāks) ir tie cilvēki, kas ir daudzās Tavās īpatnējās vērtībās līdzīgi Tev pašam. Te atkal būtu runa par to, kā veidojas dažādas kopienas, piemēram, auto vai moto klubs, meža taku skrējēji, revolucionāri, seriālu fani utt. utjpr. Cilvēciņi nevar ilgi izturēt būt tik unikāli, ka neviens nav līdzīgs Tev nevienā izpausmē, vienā brīdī rodas vēlme piederēt kādai kopienai, jo tas saskan ar paša vērtībām un uzskatiem radot gandarījumu eksistencei.
Veselīga atkāpe, jo redzu, ka sarakstīju bloku (pārlasot sadalīju vairākās daļās), bet vēl nepārlasīju, to veikšu, kad pabeigšu rakstu.
Atgriežoties pie atmiņu idejas, jo esmu veiksmīgi novirzījies daudzās jaunās tēmās - lai atcerētos kādu atmiņu mēs izmantojam nesen pieredzēto atmiņu, kas katram individuālos paņēmienos nav pazudusi (ierakstīts kalendārā, dienasgrāmatā vai vēl nez kā) vai arī nedaudz padomājam caur dažādiem ceļiem galvā, kas noved pie šīs atmiņas. Nereti tas var aizvest nevis pie reāla fakta, bet pie emocijas, kas saistīta ar notikumu. Kas pēc tam nāk pār paša lūpām var būt arī iztēles lidojums. Ko tas nozīmē? Ja atceroties notikumu biji samiegojies, noguris, saskumis, sadusmojies, tad arī attiecīgi vari to aprakstīt kā sliktu/negatīvu atmiņu. Ja biji labā omā un visnotaļ apmierināts ar situāciju vai vismaz vairāk apmierināts nekā neapmierināts ar to, tad arī Tavs atstāsts būs ar pozitīvu konotāciju (noskaņu). Lūk šajā brīdī var novērot un pats papriecāties par brīnišķā prāta mūžīgo starojumu (mans tētis par šo filmu ir ik pa laikam atsaucies un tā nudien ir interesanta pieeja ar lielisko Džimu Keriju galvenajā lomā) - ja atceries notikumu negatīvi, tad Tavās spējās ir to pavērst par pozitīvu, ja vēlies, lai klausītājs to uztvertu arī pozitīvi. Tas, manuprāt, vienmēr ir grūtāk, jo dzīve pēc būtības nav gluži tā prieku vieta - vilšanās, mokas, grūtības ar retiem prieka brīžiem. Tāds ciniķa/reālista skatījums uz dzīvi, kas ir veselīgs, ja nenonāk galējībās.
Ja paskatāmies vēlreiz uz augstāk pieminēto un attēloto matemātisko funkciju - lai atcerētos kādu atmiņu, mums vajag dažādus aktivizatorus jeb horkrustus, kas mūsos atmodina to mūsu dvēseles daļu, kādā tas notikums pagātnē tika iekapsulēts. Kādēļ horkrusti? Tādēļ, ka visbiežāk tie ir kādi objekti, kas mūsos atsauc šo patīkamo nostaļģiju un atmiņu buķeti. Nereti tas ļauj izlaist to noslogojumu, kas iespējams ir lieks, lai atcerētos kādus senākus notikumus, kā arī piešķirt tiem faktoloģisku veidolu, ne tikai emocionālo. Vieglāk ir nosaukt tos horkrustus, ar kuriem mēs katrs esam saskārušies - ēkas, kurās esam pavadījuši lielu daļu ikdienas: bērnības mājas, skola, vidusskola, ausgstskola, darba vieta. Tālāk nāk klāt ēkas vai vietas, kur esam piedzīvojuši ko svarīgu pirmo reizi vai guvuši atzinību no citiem vai arī paši zinām, ka esam jelkādā veidā attīstījušies. Brīvdabas estrāde, kur dejots kāds lielisks koncerts; rotaļlaukums, kur pirmo reizi ko darīji kopā ar kādu vienaudzi; zobārsta ēka, kur piedzīvoji apzināti izraisītas sāpes labojot zobus utt. Cilvēki arī tajā skaitā - satiec vecmāmiņu un uzreiz buķete ar bērnības piedzīvojumiem un sirsnību vai arī tieši vientulību un vēsumu, katram savs.
Katram ir izvēle, ko vēlies paturēt un vēlies aizmirst..
Vēl viena piezīme - par to, kā atbalsojamies citos. Mēs esam daudzdimensionāli, proti, savu dimensiju katrs tīri labi pārzinām (labi, ir tādi indivīdi, kurus tiešām citi pazīst labāk, nekā viņi paši sevi), bet katra cita cilvēka acīs mēs iegūstam citu dimensiju, kas veidojas no visiem notikumiem, ko ar tiem kopā pavadām. Tā ir savdabīga simbiotiska vai sliktākajā gadījumā parazītiska sadarbība, kas mums sniedz iespēju būt pašam par sevi un arī atpazīstamam. Viena no sāpīgākajām sajūtām, par kuru šķiet katrs neaizdomājamies, bet emocionāli pie tā katrs nonākam ir tā, ka jūtamies nezināmi, sveši, neatpazīstami. Tādējādi tā ir atsauce uz to, ka katru reizi sveicinoties ar kādu mēs viens otru piefiksējam, ka esam. Ko ar to domāju? Atstāšu šo emuāra ierakstu ar izteikumu, kas, manuprāt, rada kādu barību pārdomām: ja dzīvo alā - fiziskā vai metaforiskā - bez saskarsmes ar kādu dzīvu radību, vai tad Tu dzīvo vai tikai eksistē?
Komentāri
Ierakstīt komentāru