Par trīsvienību cilvēkā, izslēgšanas metodi un plānošanu

Un blogā putekļus noraušot.. Kādēļ putekļus? Tādēļ, ka pašam šķiet dīvaini, ka pavasaris ir aktīvākais laiks, kad vēlos rakstīt savus blogus emuārus. Bet tā gluži vairs nav. Redz, kā! Telefonā starp 125 citām piezīmēm man ir viena veltīta blogam emuāram (tīk šāda latviskota versija, tomēr). Labi, ķeroties pie lietas - viss zemāk rakstītais tomēr nav no piezīmes, bet gan kopija no tā, ko sarakstīju vienai paziņai izrādot piemēru, kā salikt kopā vienu dienas novakaru, tanī pat laikā arī sakot, ka man tas savā ziņā palīdz, jo atveseļoties pēc izdegšanas / depresijas / bezcerības ir kā ārstēt lauztus kaulus.

Pirmkārt vēlējos pabeigt to trijstūri: prāts, ķermenis, dvēsele un kā to pabarot: miegs, uzturs (fiziskās aktivitātes), darīt aiz sirdspatikas. Attiecīgi zem katra ir ko runāt, bet miegs ir tas, kas ļauj smadzenēm/prātam atpūsties, jo līdzīgi zivīm - prāts nekad tā īsti neatpūšas, jo zemapziņa darbojas arī miegā, bet vismaz fiziskais ķermenis un dvēsele/apziņa ir iemigusi. Dvēseli pabarot - mjā, tas ir tas, kas katram ir individuāls - kā palutini sevi, mierini sevi, iepriecini sevi, izbaudi sevi utt. u.tml., varu dalīties ar piemēriem no savas un citu dzīvēm.

 

Otrkārt - protams, pozitīvā domāšana (ar kritisku un daudz maz reālu skatījumu ar nelielu brīnuma un cerības piesitienu) ir mans jājamzirgs. Bet pat tad es mēdzu iziet uz izslēgšanas metodi - esi slims, nav rokas, kājas, izglītības un zināšanu? Un otrs jautājums: esi bēglis - parādnieks, dzīvo necivilizētos apstākļos, kara bēglis, atstumtais? Nav viennozīmīgu atbilžu, bet vismaz šos ik pa laikam parisinot es domāju cēlāk, t.i., ko es ar savu rīcību varu palīdzēt sev apkārtējiem un tie, kas man ir svarīgi, tajā pašā laikā saglabājot savas vajadzības un iepriekšminēto balansu. Ir cilvēki, kuriem palīdzu, ja jūtu, ka viņiem to vajag (uzklausīt, padiskutēt, fiziski palīdzēt utt.). Kā arī, ja neesmu ne slims, ne bēglis, tad kas ir tas, kas manu eksistenci subjektīvi pret mani pašu rada jēgpilnu? Ja nespēju ko tādu atrast (un tā gadās, ko uzskatu par normālu stāvokli), tad pārdomāju, kas ir tas, ko esmu agrāk darījis un ko citi dara man apkārt, tādējādi novirzot sevi tā pamēģināšanā. Piemēram, tagad - paēdu, iedzēru krietnu devu tējas, parunājos dziļdomīgi par cilvēku uzvedību, kas to veido un ļaunā ģēnija ideoloģiju ar savu pa savam gudro sociologu brāli, tad teicu, ka lieliski parunājām, tagad viņš pie saviem studentu darbu labošanas un mežu lietošanas pētījumiem pievērsīsies, es teicu, ka parunāšos ar paziņu par viņa dēmoniem. Uz to viens otru iedrošinājām, lai gan apzinājāmies, ka to tāpat darīsim.

Vēl zinu, ka jāsarunā tikšanās ar vienu draudzeni, pirms aizbrauc atkal uz ārzemēm, jo cilvēku harmoniskas attiecības vērtēju augstāk par jebko pasaulē.

Tad vēl noziedoju dzīvnieku brīvībai no kažokādu audzētavām, ko gribēju jau pirms Ziemassvētkiem izdarīt.

Tad vēl vajag uzrakstīt veikalam pamatotu sūdzību par nekvalitatīvu produktu, jo viņi trešo reizi 2 gadu laikā iedod jaunu produktu un man tas vieš neuzticību viņu produkcijā, vakar veikalā vēl parunājos par to un pārdevējs teica, ka atstāšot ziņu kolēģim, jo ja ir pretīmnākšana no vienas, tad būs arī no otras puses.

Turklāt vēlos savest vienā garā sarakstā visas tās filmas un seriālus, kurus esmu redzējis un uzzināju no vienas draudzenes par letterboxd (biju dzirdējis, piemirsu), kur to visu var ērti izdarīt, bet to atlieku vēlākam, jo vēlos šovakar vēl iemēģināt šūt krustdūrienā (tur nav ko mācīties, bet izšūt zīmējumu (zilos zvaniņus 10x10 cm) ir jāplāno, kur nākamo diegu iešūt), kas šobrīd man rada jēgpilnu vakara cēlienu pirms 2 nedēļu brīvdienu beigām un iegrimšanu darbu dunā rītdien.

To negaidu ar negācijām, bet vairāk kā izaicinājumu, jo esmu 6 gadus daudz cīnijies ar sevi, līdzcilvēkiem un mazāk ar darba devējiem, viņi visticamāk ar apkārtējo biznesa pasauli, jo uzņēmums arī tika radīts pirms 6 gadiem, tādēļ arī daudzas sistēmas tiek veidotas un man patīk selektīva sistematizēšana.

Paldies, ja izlasīji, arī man šis viss teksts palīdzēja, lai radītu vismaz cenšanos pašam savā labā, lai šo visu izdarītu, jo depresija un izdegšana nav iesnas, kas pāriet, bet vairāk kā lauzti kauli, kas sadzīst, kā pats to jūtu un 9 gadu periods ir diezgan izsvilinājis manu ego, ka es vairs nejutu, ko vispār vēlos no dzīves, bet bija maza cerība, kura pašā kulminācijā jeb atrašanās depresijas/izdegšanas/bezcerības atvara epicentrā arī tika atņemta, bet vismaz biju atstājis labas attiecības ar draugiem, ģimeni, darba devēju, kas man palīdzēja izcelties kā psihoemocionāli, tā arī finansiāli, jo viss iet roku rokā, viss ir saistīts...